No rītiem viņš pavada savu sievu uz vilcienu. Viņiem abiem ir pāri 40. Viņš vienmēr viņu apskauj, skūpsta, vienmēr sargā kā acu raugu. Tajā pat ir kaut kas mazliet slimīgs, bet varbūt man tā tikai liekas. Viņa ir vēsāka un tāda kā nedaudz neapmierināta, tomēr es nojaušu, ka tā ir tikai tāda reakcija. Patiesībā viņai patīk, ka viņai ir tāds ļoti gādīgs, ļoti mīlestību demonstrējošs vīrs. Vienreiz es viņam uzsmaidīju, šim vīrietim. Un mēs sākām sveicināties. Viņa gan mani nesveicina. Šodien ieraudzīju viņus abus lielveikalā. Viņš, kā vienmēr, straujš, aši piekrauj iepirkumu ratus ar visu dzīvei nepieciešamo un neaizmirst arī viņu ik pa brīdim apskaut un piespiest sev klāt, jūsmīgs un laimīgs, prieku ģenerējošs. Centos, lai viņi mani nepamana, un lavījos prom. Negribēju traucēt, negribēju tikt pamanīta visā šajā briesmīgajā lielveikalā viena ar saviem sapņiem sev galvā kā čaukstošu zīdpapīru.