Mana priekšniece man pieglaužas publiski un slavē manu darbu. Kolēģi noskatās. Brīžiem liekas, ka viss ir viens liels teātris. Papīru rakstītāja es. Tā es, kas ik vakaru piepilda vismaz vienu vīna glāzi un izdzer. Vai mana dzīve ir laimīga? Vai mana dzīve ir piepildīta? Vai es daru ko nozīmīgu un jēgpilnu? Patiesībā darbs ir tikai darbs. Tā nav dzīve. Bet dzīves īsti nav. Jo ir darbs. Es gribētu otru cilvēku. Ģimeni. Māju. Savu miera lauku aiz loga. Iespēju patverties tādā mazformāta visumā. Iespēju būt atkal maza meitene, kam patīk darīt kaut kādas nenozīmīgas lietas. Būt pieaudzis cilvēks ar šo mazo meiteni sirdī, dzīvu un īstu, tiesīgu pastāvēt. Bet mana dzīve ir citāda. Es rakstu papīrus. Es spēlēju teātri. Lai izdzīvotu.

Bet vai tā ir? Vai tā ir patiesība?

Kas notiktu, ja es pārtrauktu pūlēties izdzīvot?