Savā ziņā man patīk šis brīdis, šī vienatne. Darbā ir tik daudz cilvēku, ar kuru emocijām un izpausmēm mijiedarboties, bet ārpus darba gandrīz neviena. Un tomēr es kaut kā pat izbaudu šo laiku. Dzīvi, kas liekas nekur nevirzāmies, tikai pa grāmatu un pastkaršu takām, kas ved kaut kur tepat un uz riņķi. Vienaldzība mani arvien vairāk iemidzina. Dažbrīd kļūst skumīgi, tomēr es tam pārāk neļaujos. Es vienkārši pārvirzu domas uz visu to, kas sniedz komforta sajūtu, pat ja mānīgu. Reizēm es domāju, ka man pietiek ar to, ka es vienkārši esmu. Ar būšanu.