Ja es pēc kaut kā ilgojos, tad tas ir tieši tas lielais lāčveidīgais suns. Visa tā neaizsargātā un neaizmūrētā mīlestība viņa skatienā. Mirklis, kurā es stāvu, iegremdējusi plaukstu viņa spalvā un zinu, ka tieši tā es vēlos būt, tieši tā es vēlos justies. Mūsos mīlestība ir iemūrēta. Mēs nelaižam to ārā. Un tā sitas pret sienām, un mums sāp, mēs izjūtam nepiepildījumu, ilgas, nemieru, vilšanos, sarūgtinājumu. Bet viss jau ir mūsos. Iemūrēts dzīvs. Un gaida, kad mēs beidzot saņemsim drosmi būt neaizsargāti.