Un tad ir tādi vakari, kuros apzinos savu vientulību. Cik ļoti es jūtos stāvam ārpus. Visdrīzāk jau tā ir kāda iluzora pasaule — citu cilvēku dzīvju vērojumi, salīdzinājumi, jautājumi, kāpēc neviena nav līdzās man, ar ko es atšķiros. Bet ir sācies arī kāds ceļojums, ko veicu vienatnē ar sevi. Kā iekāpjot lidmašīnā un ieņemot savu vietu. Kā tajā brīdī, kad lidmašīna paceļas, atraujoties no skrejceļa, un tu dodies uz svešu zemi, atstājot visu ierasto aiz muguras. Tu vienkārši lido. Bez nožēlas. Jo tāda ir dzīve. Patiesā dzīve ir būt vienatnē. Saprast savu stāstu vienatnē. Saprast visus šo pārbaudījumus, visus šos sarežģījumus, aptvert, ka tie vienkārši veduši pretī šim mirklim un vedīs pretī citiem. Bet būtībā tu vienmēr paliksi viena. Neviens tevi nespēs mierināt. Tikai tu pati.