Atklājas arvien jaunas pieaugušo dzīves šķautnes un savāda apmierinājuma sajūta. Es sajūtu, kā plūst gaišums — no manis, manī. It kā būtu piepildījusies kāda mana sen lolota vēlēšanās. It kā tas beidzot būtu noticis. It kā es būtu saņēmusi to, ko visu mūžu esmu vēlējusies. Tomēr tā gluži nav. Nekas nav noticis. Nekas tāds. Nekas izsapņots. Un tomēr dzīve ir mainījusies, ir iestājies patīkams miers, vismaz uz šo brīdi. It kā būtu nokārtoti pagātnes parādi, attiecību plēsumi, iztrūkumi, robi, kas līdz šim traucējuši justies pilnvērtīgi un likuši visu laiku knosīties un dīdīties ap kaut ko sevī, ap kādu senu sāpi, ko tā gribas atšķetināt, lai pa virsu uzbūvētu ko citu, ap kādu kaiti, ap kādu nepilnību, ko nolīdzināt, reabilitēt, pabarot. Kas tad ir ticis beidzot pabarots manī? Patiesi nezinu. Vien zinu, ka man patīk uzsmaidīt cilvēkiem un justies gaiši, un justies laimīgi bez kāda īpaša iemesla. Man patīk justies veselai. Sadzijušai. Patīk neatcerēties, kad pēdējo reizi esmu raudājusi.