Dažreiz, ieejot mežā, es sāku raudāt no aizkustinājuma. Kaut kas manī panāk vaļā, un es pēkšņi izjūtu milzīgu pateicību par to, ka mežs ir, ka aug koki, zied virši, un ka es pati joprojām esmu dzīva un tiesīga šo visu pieredzēt. Tad prātā nāk visi tie mirkļi, kuros esmu bijusi nepateicīga un neredzoša, kuros esmu vēlējusies izeju, jo ir par grūtu. Nē, es neko nepārmetu sev. Tas prāta neredzīgums arī ir jāpieņem. Tā esmu es. Un mežā es aptveru, ka ir gana labi ar visu šo manis nepilnīgo versiju. Kāda balss man stāsta, ka ir pilnīgi pietiekami, ka es tieku pieņemta un akceptēta. Ja vien es pati sevi pieņemtu un akceptētu. Atceros to, kā kāzās mazliet skaudīgi nolūkojos uz slaidajām meitenēm elegantajos tērpos bez burzījumu pazīmēm (un kā es vienmēr pamanos izvēlēties burzīgas kleitas?), kuras šķita nopelnījušas mīlestību ar savu izskatu vien. Ar to, ka viņas ir spējušas iemiesot šo sievišķo burvību un skaistumu. To, ka salīdzināju savu smagnējību un nogurumu ar viņām un konstatēju, jā, es to neesmu varējusi, tur nav, ko slēpt, tas ir tik uzskatāmi un nenoslēpjami. Bet kādā augstākā līmenī tas viss ir pupu mizas. Kādā augstākā līmenī es zinu, ka viss būs labi. Jo es spēju izjust šo milzīgo pateicību par to, ka aug koki. Mana dvēsele ir uz pareizā ceļa. Un aizvien ceļā. Īsais, nodevīgais mirklis, kurā es domāju par skaistajām meitenēm un par to, ka ja es viņām līdzinātos, vai tad mani beidzot mīlētu, mežā zaudē jebkādu nozīmi. Vienīgais, ko es patiesi lūdzu un vēlos — tikt ārā no savas čaulas. Atbrīvot savus patiesos dvēseles resursus. Un, lai arī dažreiz tam pietuvojos, es apzinos, ka esmu pietiekami tālu no tā, bet tas ir mans ceļš. Un tad vairs nevajag salīdzināt sevi ar citiem, tad tas vienkārši dabiski atkrīt.