Kāzu fotografēšana ar kaut ko aizkustina, dod iespēju it kā pietuvoties mīlestībai, saglabājot to bildēs iesaldētos mirkļos, kuru intimitāte citādāk acij paslīdētu garām strauji un nepamanīta. Un tomēr labprātāk es laikam to nedarītu. Ne tikai tādēļ, ka baznīcā ceremonijas laikā ir grūti savaldīt aizkustinājuma asaras vai tādēļ, ka ieraugu, ka līgavas pušķis izskatās līdzīgs tam, ko varētu iztēloties sev. Ne tikai tādēļ, ka ir liela atbildība par fotomirkļiem, kurus nekad vairs nevarēs atkārtot. Kaut kādā ziņā tas ir smagi un izsmeļoši — stāvēt tik tuvu svešai laimei. Protams, ir paraugi, kurus gribētos atkārtot. Fotostāsti, kurus gribētos pavēstīt un uzdāvināt. Tomēr ne tagad. Es vēl neesmu tam gatava. Man pietrūkst laimes kapitāla tam. Vienmēr domāju par tiem fotogrāfiem, kuri spēj skaisti uzburt citus. Kas notiek ar viņu pašu skaistumu. Kas uzburs to?