Es apzinos, ka ļoti bieži rīkojos tā, it kā dzīve man būtu ko parādā. Un apvainojos, kad tā man neiedod gribēto. Un ciešu. Bet manas ciešanas patiesībā ir ceļš uz apzinātību, uz vēlmi dzīvot godīgās attiecībās ar sevi, citiem cilvēkiem un dzīvi, būt autentiskai. Apzinos to, ka dzīve ir dāvana, ka nav tāda komplekta, ko es būtu nopelnījusi ar savu nākšanu pasaulē, par spīti tam, ko mums māca viss rietumeiropeiskais. Es esmu tāds mazs parazītiņš uz šīs planētas, tomēr, joprojām. Un man katastrofāli brīžiem pietrūkst pazemības un pateicības.