Ko es izbaudu dzīvē. To, ka ir zāle, ko pļaut, un kā pēc tam pār pagalmu plešas zaļš līdzenums. Pirkt kleitas. Mācos sevi nenosodīt par šo izšķērdīgo vaļasprieku. Būt iekšā vasarā, ar visiem jutekļiem tvert to, ka vēl ir iespējams gremdēties siltumā un zināmā bezrūpībā, vienalga, vai tā ir darbadienas novakare ceļā uz mājām, vai piesardzīgi silts rīts. Brīvības sajūtu. Lai gan tā līdzi nes skumjas par mīļuma un sirsnības trūkumu, kas var piezagties jebkurā mirklī, reizē man arī patīk tā sajūta, ka aizvien atrodos izvēles pozīcijā, iespēju pozīcijā, ar vienu kāju nezināmā nākotnē. Mācos pieņemt to, ka katram no mums dzīvē tomēr ir kaut kāds savs musturs, kas pievelk zināma veida notikumus. Mēs taču katrs to jūtam. Kaut kas mūs nosaka, lai kā mēs nemēģinātu visu mainīt, pat pilnībā mainīt. Man ir pieķērusies vientulība un vienbūšana. Tā mani ieskauj kā aplis, kā aura, un dzīve veidojas ap to. Esmu daudz laika veltījusi tam, lai saprastu šo nolemtības sajūtu, lai lauztu un pārvarētu, lai veidotu dzīvi sava šī brīža prāta un iegribu ietekmē. Tomēr tā tas nenotiek. Musturu nav iespējams iznīcināt un radīt citu. Katram ir iedots kaut kāds zīmogs, laika gaitā tas mazliet mainās, pamazām veidojas citas līnijas, tomēr pamati saglabājas. Un tas viss prasa ļoti daudz laika. Un man jau vienmēr licies, ka ir vērts alkt tieši to, kā nav, kas ir citiem, ka tam piemīt īstenā vērtība, jau no bērnības man ir bijusi tāda mazvērtības sajūta pašai par sevi un savu dzīvi. Tagad es mēģinu atbrīvoties pirmkārt no tās. Atklāt baudas, jēgas un vērtības momentus esošajā.