Viņš liekas gaišs cilvēks. Kaut kas no bērna, kaut kāds šķelmīgums. Kaut kas, kas izdzīvojis, par spīti diezgan nopietniem pārbaudījumiem. Labais, kam nevajag pamatojumu, motivāciju vai prāta apstiprinātu iemeslu. Tāds brīnums viņš ir — es reizēm pamanu. Un dažbrīd man gribētos apstāties. Apstāties pie tā, ka mana roka pati pārslīd viņa bārdai uz sejas, pleciem, mugurai. Jo tas var šķist itin pabeigti. Un pašlaik ir ilgas pēc pabeigtības. Apstāties. Rast mieru. Neskriet nekur. Neko nemeklēt. Gribas brīvdienas, atvaļinājumu. Un tomēr ir kaut kas vecs, norūdīts un rūsains manī. Un arī tas lien uz āru. Un jūnijs ir tāds enerģētiski spalgs mēnesis. Pēc saulgriežiem viss aizies uz leju. Es to jau zinu, es to jau pazīstu. Tā katru gadu ir. Un es baidos. Es, kā vienmēr, eju pret savām bailēm, tomēr tas, ka man ir bailes nonākt jau pazīstamās situācijās un attiecību modeļos, nozīmē to, ka pa īstam gatava es vēl neesmu. Neesmu vēl brīva no savas pieredzes. Un es visu varu sabojāt. Es visu laiku atrodos tikai soļa attālumā no visa sabojāšanas. Bet, ja tā, arī tam jānotiek. Vismaz to es pieņemu. Ka mēs spējam to, ko spējam, konkrētajā brīdī tieši to, ko spējam.