Manī viegluma sajūtu ienes izvēle, ko pēdējā laikā izdaru arvien biežāk — izvēle neiespringt, ņemt no dzīves tās lietas, ko tā pati sniedz. Esmu jau diezgan labi atlaidusi vajadzību būt daudz kam gan ārēji, gan iekšēji, gan sociāli un profesionāli. Vispirms man pietiek ar to, kas es jau esmu. Un arī ar to, kas ir mana dzīve pašlaik. Arvien retāk es kaut kur traucos ārpus mājas brīvdienās, arvien retāk mani nodarbina doma paspēt dzīvi. Ja kaut kas interesants akurāt nonāk manā redzeslokā, kāda izbrauciena iespēja, pastaiga, pārgājiens, es to pieņemu, bet pati speciāli maz ko meklēju. Ja kāds cilvēks pats vēlas ienākt manā dzīvē, arī to es pieņemu. Vai iespējas darbā. Iespējas fotogrāfijā. Tomēr esmu pārstājusi dzīties pēc kaut kā. Un galvenais — esmu pārstājusi dzīties pēc mīlestības. Kopumā man ir kļuvis pietiekami pašai ar sevi. Protams, ne vienmēr un ne 100%. Joprojām uznāk pa kādai neirotiskai epizodei, kurā es gribu to un to, kā maza meitene gribu. Un, kad tas notiek, arī tam es ļauju vaļu. Ļauju vaļu sev būt kašķīgai, niķīgai, prasīgai. Jo man nav jābūt ērtai priekš citiem. Man ir jābūt vien autentiskai. Un tāpēc man ir nelabas aizdomas, ka tas ir sācies. Ka ir sācies mierīgi labais posms. Ka es vairs nepavelkos uz vecajiem grābekļiem. Tas vienkārši ir noticis.