Jautāju U., vai viņa māja paliktu viņam, ja viņš šķirtos no sievas. Viņš atbildēja, ka neesot par to nekad domājis, un tas mani pārsteidza. Īstenībā daudziem cilvēkiem ir ērts ne īpaši laimīgas kopdzīves modelis. Viņi stāsta, ka viņus nesaprot, norāda uz daudzajām pretrunām, bet īstenībā nemaz pat neapsver iespēju aiziet no tik nesaprotošā partnera. Jo tad nāksies uzņemties pilnīgu atbildību par sevi. Pierasts neīstais partneris atļauj viņiem iekārtoties zināmā uzgaidāmās telpas komfortā. Strīdi mijas ar panesamākiem posmiem, un lēnprātīga nogaidīšana kļūst par dzīves moto. Nezinu, vien man liekas, ka viņu īstā uguns ar to top apdzisusi. Bet tai pat laikā ir vairāk nekā skaidrs, ka mēs katrs esam gatavi tikai tam, kam esam. Un dzīvi steidzināt nav jēgas. Robežšķirtnes agri vai vēlu pienāk.