Viena no lielākajām laimēm šajā laikā ir piecelties pirms septiņiem no rīta, kamēr visi vēl guļ, uzvārīt kafiju un iet ārā, apsēsties nojumē un lēni malkot to, klausoties putnu dziesmās un apcerot sava dārza nākotnes plānojumu. Tādos brīžos nekas vairāk nav vajadzīgs, nekādi lielāki piepildījumi. Vēl ir brīnišķīgi arī iekāpt vasarīgā elektriskajā vilcienā un braukt Jūrmalas virzienā. Slepus vērot citus pasažierus, kas viņiem mugurā, kā vasaras gaisma pieskaras viņu ādai. Vērot visu sazaļojušo aiz loga, šķiet to varētu darīt tūkstošiem gadu, vienkārši raudzīties, cik skaista un dzīva ir daba. Un vēl arī iemīlēties garāmslīdošajās koka mājās Jūrmalā. Senumā, ar ko tās piesūkušās, cita laikmeta vaibstos, kas ievilkti to arhitektūrā. Vienmēr esmu sapņojusi, ka kādreiz manā īpašumā būtu tamlīdzīga māja, ar pagājības nospiedumu, ar klusinātu mieru. Visvairāk šajā laikā pietrūkst brīva laika, lai vienkārši būtu, dzīvotu un izbaudītu šo mirkli — vasaru. To, cik viegls ir apģērbs un siltuma radītā bezrūpība.