Es mēģinu atstāt M. Patiesībā jau kādu mēnesi ļoti mēģinu atstāt M. Saraut mūsu karmiskās saites, mūsu magnētisko tieksmi dejot vienam ar otra tumsu, dejot tā, ka gribas atgriezties atkal un atkal. Tomēr šīs attiecības vienmēr būs tieši šī istaba un nekas cits. Viss cits ir ilūzijas, domas, ka kādreiz viss kādā brīdī noteikti mainīsies. Šīs attiecības nekad neaugs, mēs nepietuvosimies viens otram, neatklāsim viens otram patieso sevi, nemīlēsim, nesniegsim. Šī istaba spēj būt tikai un vienīgi tāda, kāda tā ir. Un tā ir uzgaidāmā telpa, kurā mēs abi esam iesprūduši, katrs savu baiļu ietekmē. Šajā istabā es nekad nejutīšos kā mīlēta sieviete, kā skaista, neatkārtojama, iekārojama, gribēta. Šī istaba vienkārši nav par to. Bet tas nav jāpārmet nevienam: ne viņam, ne sev, ne tai telpai, ko mēs abi piepildām. Arī šis viss ir jāiemīl. Jāiemīl viņš ar visiem viņa trūkumiem, jāiemīl ar beznosacījumu mīlestību. Savās domās jāapskauj ar baltu un visaptverošu gaismu un jāvēl labu, jāvēl laime. Un jāpateicas par visiem mirkļiem un mācībām, ko viņš man sniedzis. Patiesi jāizjūt visu ķermeni caurstrāvojoša pateicība par katru glāstu, katru naktī aplikto roku, par katru maigo pirkstu pārslīdēšanu manai sejai miegā, par katru kašķi un ņurdēšanu, par katru orgasmu un seksuālās kaisles mirkli, jo tas viss ir veidojis šo. Tas viss ir veidojis Gaismu. Ar katru savu asinspili pateicīgi jāmīl M. tāds, kāds viņš ir, ļaujot tam padarīt mani brīvu.