Vakar pie Signes vēroju sevi spogulī un redzēju ļoti izteiktu un padziļinātu skaistuma izteiksmi savā sejā. It kā pats maijs ar maigajām ceriņkrūmu ēnām būtu iegūlies manos vaibstos un skatienā. Es mīlu tevi, — sacīja U., un tas izskanēja gaisā tik dabiski un pašsaprotami kā vēja plūsma, kas saceļ uz augšu ziedputekšņus. Es neko neatbildēju, tikai uzstūmu uz viņa šķīvju savu neapēsto Signes cepto pankūku un vēlāk apskāvu viņa pie virtuves galda sēdošo stāvu no aizmugures. Kaut kas bija starp mums visiem, kaut kāda patiesa klātbūtne. Es biju laimīga. Pamet visu, — vēlāk sacīju U. mašīnā, — un braucam kopā prom! Bet manis teiktais palika karājamies gaisā līdzās viņa klusajai nopūtai un domām, kas droši vien jau darbojās citā realitātē, pasaulē, kurai es atrados aiz sienas, pasaulē ar sievu, māju un paša izdomātiem pienākumiem. Un es atļāvu tam visam palikt gaisā. Neko vairs nesacīju. Aiz mašīnas loga slīdēja priežu mežs. Ceļš, pa kuru jau tik daudz reižu esam kopā braukuši. Tāds ir stāsts, tāda ir dzīve, reizēm to apzinies līdz reibumam īsti. Ka tā tas ir. Ka ir kaut kas patiess un īsts, bet arī tas ir ierobežots un nepilnīgs, kā putns, kurš nav spējis līdz galam izplest spārnus, lai apņemtu visu ar maigi baltu, izkliedētu gaismu.