Ap desmitiem vakarā mani uzmodina M. zvans. Esmu aizgājusi gulēt pirms pusstundas un jau aizmigusi. Pārāk grūta diena aiz muguras. Pusmiegā klausos viņa balsī, un sacīto uztveru tikai daļēji. Vairāk dzirdu balsi pašu par sevi, intonāciju. Un tobrīd saprotu, ka tā ir silta. Kā degoša malkas pagale, kas vienmērīgi murrā, tāda. Beigās viņš saka, labi, guli, un es atkal ieslīdu miegā, rāma siltuma pārņemta. Cik atšķirīga ir pasaule, kad prāts atslēdzies, kad palikusi tikai sirds maņa! Nav nekādu pretrunu un domu, nav nekādas analīzes un vērtējumu, tikai lietas, kādas tās ir. Miga saldums un silta vīrieša balss. Sirreāli.