Mana sirds ir tik ļoti lauzta, ka es nezinu, kā dzīvot tālāk. Bet gan jau rīt zināšu. Vai parīt. Es izkāpju no autobusa uz šosejas, un apkārt plešas puspiemigusi zeme, mazliet uzskārsta, mazliet jau smaržojoša. Dievs, kā es mīlu šo zemi! Šos mežus! Es ietu un visu apskautu, ja spētu. Upi, kas nes uz savas virsmas novakares gaismu. Kokus uz asinssarkanā saulrieta fona. Klusās un miegainās ielas. Šo letarģisko, iekapsulēto sajūtu. Šejieni.