Šorīt kādu brīdi stāvu pie ezera un esmu laimīga, esmu piepildīta, jūtos pilnvērtīga un skaista. Un man neko vairs nevajag. Nevienu. Pat ne Māksliniecisko vīrieti, kas pinas pa manām domām, viņu, kuru savā galvā paņemu pie rokas pastaigas pa mežu laikā, jo viņš pats ir kā mežs. Tomēr viņš jau ir tikai mana doma, mana ideja, manis pašas projekcija.