Viegls zilums, kas palicis uz mana pleca no viņa pirkstiem, kas bija iekrampējušies manī seksa laikā. Es dušā pētu šo nospiedumu uz savas ādas, un man tas liekas nekāds. Kā pēda sniegā, ko laiks aizputinās ciet. Noslēgs audus, aizaudzēs ciet ar jaunām šūnām tīra, balta sniega.
Šorīt stāvu sniegputenī un domāju, ka es vienmēr esmu reizē arī kāda cita. Kaut kur manā serdē, manā astes kaulā, manā pavēderē un vagīnā sēž tā cita, tā mana līdziniece, kuru neskar šīs pasaulīgās emocijas, no kurām mēs tamborējam savas dzīves. Visas šīs attiecību peripetijas viņai ir nebūtiskas, viņu virza kas augstāks, kas pamatīgāks, tālredzīgāks un savādi nejūtīgāks. Viņu neaizkustina manas ikdienas bēdas un likstas, tās atstāj viņu bezkaislīgi veramies pienākošā vilciena gaismās putenī ar cauri redzošu skatienu man nepazīstamā kaut kurienē. Tomēr tā kaut kuriene visdrīzāk ir manas mājas.