Sniegs tumsā triecas pret mašīnas vējstiklu, U. roka zīmē nomierinošus apļus uz mana augšstilba un vēlāk arī uz rokas. Tā ir kā miega dziesma, es domāju, šī eksistence ar viņu. Šis pilnīgā izmisuma neesamība, kādu īpašu alku, ilgu vai vēlmju iztrūkums, bezsvara sajūta, kurā es peldu, kad esmu ar viņu. No manis nekas netiek prasīts. Būt labākai. Dot kaut ko vairāk. Ir tikai tas, kas ir.