Liekas, es ērtāk jūtos, dzīvojot ar rēgiem. Brienu pāri šim rītam, līdz ceļiem grimstot nolauztajos koku zaros. Pār ceļu vējš ieslīpi trenc rudens lapu gūzmu, tās aizplīvo, skaļi čabēdamas. Ar mani vienmēr ir mana mīļotā rēgs, un kāpēc gan ne, mani nomierina viņa klātbūtne. Un Dieva rēgs. Un to draugu rēgi, kuri ir tālu un kurus es ikdienā neredzu. No visa pārējā mani šķir neredzams šķidrauts. Es ietērpju savu augumu un eju iekšā dienā, taisnu muguru, līdzenām kustībām. Varbūt kādudien Tu ienāksi šajā apburtajā valstībā, kurā aizrit manas dienas, nedēļas, mēneši, jo citādāk es nezinu, kā gan mēs vēl varētu sastapties. No portāliem es savu profilu dzēšu, lai nepaliek pat ēna no tā, ka es esmu (tur) bijusi.