Ir iestājies kaut kāds... citādāks laikmets. Laikmets, kurā patiesībā ar prieku eju uz darbu un darbojos tur, patiesi vienkārši apmierināta ar to, ka varu strādāt to darbu, ko strādāju, paveikt kaut kādas lietas, sakārtot, radīt, veidot, būt, arī starp kolēģiem. Pārējā dzīve liekas kaut kur izzudusi. Mani nemitīgi nomoka nogurums, sāpes locekļos, spēku izsīkums. Un ir izsīcis arī kaut kas cits. Dzīves kāre? Piedzīvojumu alkas? Runāju ar U. pa telefonu, un viņš stāsta, ka ilgojas mani satikt... Tomēr es pie sevis apzinos, ka visvairāk man ir garlaicīgi. Garlaicīgi uzklausīt viņu, iztēloties kārtējo vakaru, kurā viņš atbrauc man pakaļ, ved dzert kafiju un tad aizved mājās un vēlas ilgi atvadīties mašīnā. Esmu nogurusi no šī bezgalīgā scenārija, kurš rit bez izmaiņām, kurš neko jaunu neienes manā dzīvē, nevirzās nekur, bet ierobežo manu brīvību. Es apvaldu sevi, U. ir labestīgs, gādīgs, es patiesi cenšos apvaldīt sevi un neko nesaudzīgu nepateikt, neizdarīt, tomēr man ir garlaicīgi un nekā. Iestrēgusi kaut kādā filmā bez attīstības iespējām. Un vienīgais, ko zinu — nevēlos.