Sestdien, kad braucām atpakaļ uz Rīgu pēc tā koncerta, tajā tumsā uz šosejas, mērojot tos vairāk kā 100 kilometrus no Kurzemes nomales miesta, mani piemeklēja vairākkārtēji deja vu. U., vadot auto, stāstīja kaut kādus atgadījumus no savas dzīves, viņa draugi K. un M. bija ieritinājušies uz aizmugurējā sēdekļa — šis skumjais mīlētāju pāris, kuri abi ir precējušies ar citiem cilvēkiem, tomēr kopā neapgāžami ir iemīlējušies līdz pēdējai vīlītei un iemieso radniecību, kopīgu radīšanu mākslā. Viss brauciens man kaut kādā brīdī likās ideāli iepriekš nosapņots vai pat piedzīvots. Es zinu, ka deja vu ir kaut kāds smadzeņu īssavienojums, atmiņas par jau notikušu mirkli, kuru ar prātu piedzīvo ar aizturi. Tomēr stāsts šoreiz nebija tikai īss zibsnis. Tas bija ilgs un ideāli atbilda sapnim. Kaut kas, ko sacīja U., kaut kas no K. stāstītā. Es piepeši aptvēru, ka ar mani notiek kas dīvaini iepriekš izdzīvots. Un es it kā peldu Visumā, un viss ir tik savāds. Esmu iekšā Īstenībā līdz pašiem matu galiem. Kaut kādā iepriekš nolemtā Īstenībā.