Tā ir kaut kāda bezgalīgi skumja jūra. Viss, kas skar M. Viņš saka, es viņu nepazīstot. Bet tā ir jūra, pret kuru vienmēr atduros, kurā manas vēlmes, mani sapņi izšķīst un izzūd, un es kļūstu skumja un nelaimīga. Kāds gan tam ir iemesls? — es dažreiz sev jautāju. Kāpēc mēs turpinām savienot savus dzimumorgānus, ja iekšēji katrs jūtas nepazīts, un dažreiz viss vārās no tā, ka nav gandarījuma, vienkārši nav. Jūra mūs aprij. Vai varbūt tāda vienkārši ir dzīve? Tu nevari dabūt to, ko vēlies, tev jāpieņem tas, kas tiek tev sūtīts. Tev vienkārši tas jāpieņem. Man sen bija laiks atteikties no M., bet nav neviena cita, kam uzrakstīt brīdī, kad gribas seksu. Kad gribas sajust sevī nostieptu iekāres stīgu. Kad gribas atcerēties, ka esmu dzīva. Bet vai es jūtos iekārojama, skaista, brīnišķīga? Vai tas, kas notiek kopā ar viņu, mani pacilā? Nē. Tā ir jūra, jūra, kura vienaldzīgi noslīcina mani. Un tomēr dažreiz liekas, ka labāk tā, nekā nekas. Jo nekas ir nekas. Tad nekā nav. Nav pat jūras, ko vainot skumjās.