Man joprojām ir mazliet bail no dzīves kā tādas. Kad attopos vienatnē un ar Laiku, es nobīstos no tā dzīves krātera manā priekšā, kurš prasās tikt piepildīts. Ko es daru citkārt? Kādā pusnemaņā paiet mana dzīve? Bet visu nokauj salīdzināšana. Ja sāc salīdzināt ar citu dzīvēm, un tev liekas, ka tur ir jēga, piepildījums un skaidrība, tad tu grimsti. Kādai vispār jābūt dzīvei? Un kāpēc manī ir kaut kas neremdināms? Nepiepildāms? Kāpēc nekas neliekas gana jēgpilni? Šodien es sēžu un skatos sejā mierpilnam rudenim, rūsas krāsas dienai, kas man ir brīva, kas man ir man vienai. Es novācu burkānus dārzā un mēģinu uzrakt, cik pietiek spēka. Pēc tam nomazgāju melnumus no rokām ar siltu ūdeni. Es apkopju puķes uz palodzes. Apgriežu noziedējušās ziedu galviņas, nokaltušās lapas un zariņus. Nomazgāju traukus, plīti. Un vai tas nav gana jēgpilni? Vēl pagatavot kādu gardu maltīti, nopirkt labu vīnu un nosvinēt dzīvi? Bet vai es māku baudīt un svinēt? Es viena šajā mājā, šajā dzīvē? Liekas, ka nē, un tā droši vien ir mana lielākā bēda. Ar to es sev daru pāri. Ka nebaudu. Ka nesvinu. Ka neēdu gardu ēdienu pa nelieliem kumosiņiem, tieši tik lieliem, lai tas darītu prieku, ne kalpotu sevis aizbāšanai, lai nedzird... Lai nedzird dziļi nobāztās tukšuma un nepiepildījuma emocijas. Kā ir jāpiepilda dzīve, lai negribas darīt sev pāri? Kas ir tie Patiesie Darbi?