Man šķita, ka ir pienācis laiks notikt kam labam. Kam iespējamam. Ne kārtējām smagajām mācībām, bet atelpai. Un savā ziņā tā arī ir. Dvēsele vairs tā neļaujas sāpēm, sāpju iedaba jau ir mainījusies. Vien man šķita, ka būs viņš. Ka būs iespējams man nebūt vienai. Vismaz uz laiku. Bet tā īsti nav. Un prāta konstrukcijas aizvien biezē apkārt kā negaisa mākoņi, gatavas jebkurā brīdī sabrukt pār mani ar saviem "tu neesi gana laba" izsaucieniem. Es gan tām vairs neticu, prāta konstrukcijām. Aizvien biežāk es mēģinu dabūt uz augšu dvēseli, ļaut tai pacelties manī, uznirt virspusē. Es guļu uz muguras gultā, meditēju pa savam un jūtu to. Bez prāta konstrukcijām viss ir iespējams, un pasaule ir brīnišķa.