Mūs vienlaicīgi ieskauj nepiepildītais un piepildītais. Vienmēr ir iespēja ļauties skumjām par to, kā nav. Tas vienmēr paliek ar mums. Bet mēs varam arī izdarīt izvēli vienkārši būt tagad un šeit, būt ar to, kas ir. Pieņemt to. Man laikam aizvien ir pagrūti pieņemt to, ka nepiepildās kaut kādas ilgas un iedomas. Un smagumu uzdzen doma par kārtējo darba nedēļu, par strādāšanu un negribīgumu celties no rītiem, pēdējā laikā es ļoti nogurstu. Par to, ka kaut kādas lietas ar gadiem neatrisinās. Ka mīļotā vieta aizvien ir tukša. Bet tieši šis viss ir jāpieņem un jāapskauj, šis neideālais brīdis, kad gandrīz paslīdu un ļaujos pašnožēlai, bet tomēr ne... tomēr lēni baudu novakari un rudens mieru. Un to, ka viss aizvien ir iespējams.