Es esmu savāda sieviete. Tā saka viņš, pie kā ciemojos, un tā jau droši vien arī ir. Vienmēr pāri visam esmu savāda sieviete. Es nevaru iemiesot neviena raksta, neviena pieņēmuma stāstīto par to, kādai jābūt sievietei. Es neatbilstu nekam no tā visa. Varbūt es pati arī esmu kā kalnu upe, tādēļ man patīk tajās noraudzīties. Vietām krāčaina, cituviet rāma un debesis maigos pasteļos uz savas virsmas spoguļojoša.

Bet dzīve vienkārši ir. Un tas ir daudz. Dzīve ir, dzīve ir skaista, un sev ir jāpiedod. Jāpiedod tas, ka es nespēju īstenot visus ezoteriski skaistos uzstādījumus par spēcīgu, laimīgu un sievišķīgu sievieti, par tādu, kas seksā ir piepildīta un kura mīl savu vīrieti. Tā nav, tā neesmu es.