Bet es tikai ļauju mums brīdi pabūt. Pabūt laimīgi, mierīgi, bez pretenzijām, bez gaidām. Vienkārši tagadnē. Vienkārši pieņemoši. Ļauju mums vēlreiz pagulēt kopā naktī, tik sen tā nav bijis — viņa auguma ielokā, viņa roka ap mani, mūsu abu ķermeņu unikālā enerģiju mijiedarbība, kas piepilda mani ar fizisku laimes sajūtu. Visu nakti līst, un es guļu nemierīgi, jo jūtu, tik ļoti jūtu viņu sev līdzās. Un esmu piepildīta, esmu uzlādēta.

No rīta braucu tramvajā, ir pelēks un lietains, laiks nevar būt vēl labāks, vēl skaistās, un vasara, arī vasara nevar būt vēl mīlētāka.

Reizēm es spēju būt tikai ceļš. Ne apstākļu un notikumu upuris, bet vienkārši ceļš. Unikāls ceļš ar savu vijumu. Ar to, kas man jāiemācās, ar to, kas jāuzrok un jāatrisina. Tagad ir tāds laiks. Mēs visi meklējam sevi. Tieši sevi. Un šorīt lietū esmu sevi atradusi. Uz kādu brīdi.