... (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} adore) rakstīja,@ 2015-07-14 21:19:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Sēdēju uz koku saknēm, kas iestiepās Juglas ezerā, veidojot tādu kā laipu lapotņu paēnā, ir tāda brīnišķīga vieta, un domāju, ka reizēm man neko vairāk nevajag — vien redzēt ezeru. Redzēt visu to brīnišķīgi gludo virsmu ar ūdensrožu pumpuriem. Redzēt, kā krīt gaisma. Redzēt šo dīvaino, visu piepildošo mieru. Tādi mirkļi esmu es. Nez, vai man vēl ir kādas īstākas, aprakstāmākas patības. Viss cits šķiet kā vējš, kā smilgu čuksti. Visas citas manas pieredzes. Tikai daba pa īstam piepilda mani ar spēku un mieru.
Domāju par Zaļacaino vīrieti. Ļaujos nekaitīgai apcerei. Par viņa glīto augumu. Par tā izliekumu rajonā ap vēdera lejasdaļu. Par ņurdienu, ko viņš izdveš, kad tuvojas beigām. Es ļoti nevēlos ieslīgt nekādās ilgās un alkās. Negribu sevī nekādas gaidas no cilvēkiem. Negribu atgriezties savā aplī. Gribu, lai viss vienkārši ir.
Vēroju šodien L. un domāju, ka viņa ir ļoti izaugusi un aizstiepusies uz priekšu. Viņa ir kādā citā līmenī. No viņas staro tāds glāstošs miers. Tas ir skaisti. Viņa nekrāps savu mīļoto ar vilcienu cilvēku. Un es arī viņu vairs neredzu.
Nopūsties:
