Visgrūtākais ir pieņemt un sadzīvot ar to, ka dzīve ir ceļojums, ka tajā nav paliekošu rezultātu, ka mācības, ko gūstam, neko negarantē, grūtības nebeidzas, un arī skaistums ne. Ka viss visu laiku mainās. Dažreiz esmu ļoti laimīga par šo ceļojuma iespēju. Par to, ka aust saulaini vasaras rīti, ka vispār ir gadalaiki un pārmaiņas, dažādi notikumi un cilvēki. Tomēr citreiz es iestiegu kaut kādā iedomā par to, kā vajadzētu būt. Manī tas ir ļoti izteikti. Un tas neļauj man pieņemt un paļauties. Tas liek iestigt nomāktībā un ierobežotības sajūtā. Savā karmas aplī. Bet dzīve ārpusē ir skaista un brīnumaina.