Zaļacainais vīrietis man liekas kā kalns. Viņš ir kluss un tāds pamatīgs, viņu neizkustināt (vai neaizkustināt?). Ko gan es daru(?). Pakļaujos un paļaujos. Plūstu pa straumi ar retu aira vēzienu, lai laiviņa neapgāztos. Un ūdens plūst, ūdens tikai plūst uz priekšu. Vakarvakarā ilgi pļāpāju ar savu neredzīgo draugu Armandu. Jā, man kustas visi locekļi, esmu daudzmaz vesela, un pat redzu, jā, es redzu visus šos saullēktus un saulrietus, un es esmu pateicīga par to. Bet man pietrūkst kaut kāda svarīga miera un rāmuma sajūtas, man aizvien pietrūkst uzticēšanās dzīvei. Es redzu, kā tas notiek. Var būt vienkārši grūti visu mūžu. Un sapņi un ilgas var tā arī palikt neaizsniedzamībā. Un mēs iemācāmies sadzīvot un pieņemt, mēs apaudzējam apkārt savus dzīves mīlestības un izturības audus arī ap šādām aizām un bezdibeņiem, tomēr tieši pašlaik, kad ļoti tomēr gribētos aizsniegties līdz kaut kam, tieši šobrīd reizēm ir grūti nomierināties, lai arī cik postošs nebūtu nemiers.

Es zinu tikai vienu. Es vienmēr tuvojos sev. Es kļūstu arvien līdzīgāka sev.