Gribas uz jūru, ja vien es justos labāk. Pastaigāt un paskatīties, kā tā nāk pret krastiem, nemainīgi, nesaudzīgi, bezgalīgi un nomierinoši, ar laiku samierinoši, ar pagājušo un aizejošo. Mazliet par daudz skumstu. Zaļacainais vīrietis mani biedē. Viņš ir neizprotams, ar noslēpumu. Es negribu just. Es negribu iekārot. Es negribu sāpes. Es neko no tā visa negribu. Un tai pat laikā es tik ļoti gribu... Vien ne sāpes, vien ne... aplauzties atkal. Bet es jau nevaru atturēties. Es jau nevaru vienkārši sasodīti atturēties. Ko lai es iesāku ar to štrunta dziņu sevī? Man vajag jūru redzēt. Pieglausties jūrai. Man vajag, lai jūra mani aprij.