Šķiet, ka man vairs nav vārda. Es arī vēstules vairs reti parakstu. Atstāju vietu brīvu. Tukšu. Varbūt mans vārds ir pēclietus vasaras rīts. Vismaz es gribētu tā saukties. Dažreiz liekas, ka nav nekā skaistāka, nekā cerīgāka par tādu rītu. Bet te nu es esmu. Paraudu par to pašu, par ko parasti. Gaidu, kad ievilksies kafija. Iesnas, sāp kakls. Šķiet, ka jau kādu laiku nejūtu nekam garšu. Tā ir dzīve? — es sev dažreiz jautāju. Vai es esmu dzīva un šādi tas notiek? Vai arī es vienkārši joprojām atrodos uzgaidāmajā telpā. Vismaz pa reizei noteikti ieslīdu kādā mīkstā sēdeklī, lūkojos pa logu un ar tādu kā mazu pacilājuma un intrigas sajūtu gaidu, kas notiks. Nekas īpašs jau nenotiek, un es it kā nedaudz viļos. Bet varbūt tomēr patiesībā visu laiku notiek. Visu laiku ir kaut kādas takas, kas sazarojas, kaut kādas iespējas, miglaini un neizprotami mudžekļi, kas slēpjas zem visām mūsu domām un ikdienas gaitām. Cilvēki mēdz uzdot jautājumus: kā ātrāk aizmirst? Kā ātrāk izvairīties no sāpēm? Kā ātrāk... visu? Varbūt tā arī ir šī laikmeta slimība. Vēlme visu izdarīt ātrāk nekā to var paveikt. Dvēsele tik ātri nenotiek. Dvēselei vajag laiku savām takām. Kad to atceramies, iestājas miers, un mēs atkal varam būt tagadnē, tieši šai mirklī.