Lasīju šodien par Marķīzu de Sadu. Viņš, izrādās, mīlējis savu sievu. Un viņa mīlējusi viņu. L. sacīja, ka grūti to savienot ar viņa tēlu, un tā droši vien arī ir, tomēr mani tas nebūt nepārsteidza. Mani aizvien pārsteidz vienīgi manis pašas nespēja mīlēt un tas, kāpēc tik ilgs laiks ir bijis vajadzīgs, lai es aptvertu, ka pār mani vienmēr ir valdījis trūkums un nedrošība, un tās nav substances, kuru darbības rezultātā var uzplaukt mīlestība. Mīlestība ir kāda savāda zona manī, kaut kāds pagaidām zaļganpelēks laukums, kuram es mēdzu pieskarties savos pusmediatīvajos stāvokļos, un tas sniedz neticamu labsajūtu. Pieņemt šo mirkli. Pieņemt, kā smaržo gaiss, cik vēss ir lietavās samirkušais asfalts. Pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir šobrīd, tieši pašlaik, un justies pateicīgai tam par visu, ko tas atļauj sajust un pieredzēt. Pieņemt cilvēkus savā dzīvē, visu, kas viņi ir un kas nav, ko viņi dod un ko nedod. Ne paciest, bet pieņemt.