Pēc lietus uz ielām šur tur notriekto jasmīnziedu sniegs. Dienas tagad kļūst lēnākas. Katru gadu jūlijā ir tas viens neticamais brīdis, kad ir jau pats vasaras vidus, un tu stāsti sev par vajadzību apzināties sevi šeit un tagad, šajā tik ātri irstošajā mirklī, kurā smaržas vēl ir krāšņas, ūdens ezerā silts, un nav jāsalst, bet tas viss pat tobrīd paiet. Citreiz es patiesi skatos uz savu dzīvi kā uz atslēgu piekariņu kubika-rubika formā, ko grozu rokās Bauskas Country mūzikas festivāla tirgotavās un domāju, ka tas būtu labs suvenīrs kādam, kura manā dzīvē vairs nav. Skatos un neko nespēju no tā visa salikt. Bildes nav, ir tikai krāsaini kvadrātiņi, kurus nesavieno jēgas pavediens. Šonakt es arī kādu brīdi guļu visa aizejošā apskāvienos. Liekas, ka ar laiku es spēju kļūst tikai tuksnesīgāka. Kādā brīdī es attapšos, ka nav vairs arī kaitinošo telefonsarunu ar M., ka arī tās ir izzudušas kā izmirusi augu suga, un es vairs nespēšu atsaukt atmiņā to ziedēšanas skaistumu tāpat kā es jau tagad nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad mūsu sekss būtu bijis labs. Palaist kaut ko vaļā ir tik dīvaina sajūta tomēr, jo liekas, ka ar katru aizejošo cilvēku mēs zaudējam arī daļu sevis. Protams, rodas vieta jaunām lietām, jauniem iespaidiem, bet šķiet, ka bezjūtība visu apņem arvien vairāk. Ar laiku dzīves skumjumu var paredzēt vairākus šaha gājienus uz priekšu, iznākumus, kas vēl tikai priekšā. Kā katra ziņa, ko man atraksta Zaļacainais vīrietis, šķiet kā lietus lāse. Vai Tu paliksi pa nakti? Nē, es neesmu tā radusi. Un lietus reizēm līst un līst, un tu tikai skaties, kā noasaro logs, kā piemirkst koki un zāle, un debesis ir viena bezgalīga, ilgās sapampusi vāts, ilgās pēc tā, ko pati vairs neatceras.