Šonakt vispār nomocījos ar murgiem, ka man bija vīrietis, kurš vēlējās dzīvot kopā. Varbūt tās vakardienas randiņa sekas. Tas cilvēks, kas man uzdāvināja milzīgāko, krāšņāko un greznāko ziedu pušķi, kādu jebkad esmu saņēmusi, aizveda mani uz jūru, pēc tam mājās, un nepiedūra ne pirkstiņu (tagad es baidos no tā, mani pārņem spriedze, paliekot divatā ar vīrieti mašīnā). Visu nakti es izdzīvoju bailes no attiecībām ar kādu, ko nespēju mīlēt, bailes no tā, ka dzīve man iedos to, ko es vēlos, vien bez jūtām, bez spējas to panest.