Dažreiz gribas domāt, ka ne tāpat vien viss notiek. Ne tāpat vien dzīve mūs visus saved kopā. Pat Viņu — vilcienu cilvēku, kas ar skatienu liek manam kuņģim sagriezties otrādi, dzīve atved uz manu darbavietu, vienīgais, viņš nāk pie L. Un tomēr kaut kādā brīdī dzīve viņu piegādā tuvāk. Viņš paiet garām, viņš redz mani tur, viņš samulst un jautā viņai par mani. Un es piedzīvoju stresu, es piedzīvoju īstu, šausminošu taureņu vēderā uzlidojumu, tādu, par kādu nebiju zinājusi, ka esmu vispār spējīga uz to. Es bēgu, es eju uz pretējo pusi, viņu ieraugot. Jo mans ķermenis var mani nodot. Mans ķermenis var mani pamatīgi pievilt. Kāpēc tā notiek, — es vakarā jautāju, braucot ar riteni vieglā lietū. Siltais gaiss smaržo putekļudaldi. Nav runa par laimi, par happy endings, es tādām lietām vairs neticu, es ticu mācībām. Bet vai es ticu likumsakarībām vai arī nejaušību nešķīstībai? Vai arī Latvija patiesi guļ zem viena deķa? Mans ķermenis izrāda šausminošas karmiskā cilvēka saošanas pazīmes ar tiem sasodītajiem taureņiem. Un es neko tur nevaru līdzēt. Vien pieņemt. Tā tas notiek. Ar prātu neizskaidrojami. Viņš ir tikai svešinieks, par ko es neko nezinu. Kāds, ar ko L. grasās krāpt savu neīsto mīļoto. Un mani tas nepadara greizsirdīgu. Nemaz ne. Tas cilvēks mani biedē kā nekas ļoti sen nav biedējis.