Aitu gana vēstulēs mēs esam kopā. Mēs guļam kopā, un esmu pie viņa ieritinājusies, mēs ejam pastaigās pa pļavām un mežmalām, mēs plānojam vasaras izbraucienus un ciemošanās reizes. Mēs nekad neesam tikušies, bet es atļauju mums šķērsot to robežu, kur mūs ierobežo neziņa, un vienkārši teikt jā. Jo kāpēc gan ne? Varbūt ne laikmets ir beidzies. Lai ko tas nestu, ne laikmets vienreiz ir jāpārtrauc. Visu šaubu un izsvēršanas, prāta diktāta laiki. Cik nu to spēju, es eju uz sirds dzīvi.