Nav vērts runāt par skumjo un sāpīgo, šie uzplaiksnījumi sver arvien mazāk. Jo vairāk atlaižu prātu, jo ātrāk viss pierimst, un šī vienkārši ir diena, kurā manis gandrīz nemaz nav bijis. Vien tagad, pašā novakarē, īsu brīdi es it kā esmu. Tobrīd, kad atbildu Aitu ganam, ka es arī labprāt viņu apskautu un aizmigtu. Man tik daudzreiz ir šķitis, ka tas ir vienīgais dzīvē, kas laimei vajadzīgs. Aizmigt apskāvienā. Bet tā nav tiesa. Laimei vajag vēl mazlietiņ vairāk. Aizmigt sev tuva, radnieciska cilvēka apskāvienā. Un spēt paļauties.