Katram tas noteikti ir pavisam citādāk, un visdrīzāk Tu runā par pavisam ko citu nekā es. Virziens uz augšu ir iekšējā attīstība. Mēs it kā kāpjam pa kāpnēm. Reizēm ilgi jāpārvar viens vienīgs pakāpiens, jo, stāvot uz tā, ir radies zināms komforts, un arī sirds kaut kam piesējusies, tomēr kaut kas tavā būtībā arī pretojas stāvēšanai, kaut kas meklē tālāk, un kādā brīdī ir jānopurina tie vīteņaugi, kas iekrampējušies pēdā, apvijušiem ap stilbiem, skaistie, zaļie vīteņaugi, jāsarauj saites un tomēr jāpāriet nākošajā līmenī. Tikai grūti, tikai reizēm tu vēl stāvi, kā iestrēgusi apburtā mežā un vēro miglu paceļamies un lēni slīdam pār ezera virsmu, mazliet skumju apburta un paralizēta, pussaindēta ar paciešamības frekvencēm.