Tad vēl ir attieksme- jāpasaka tam nabaga cilvēkam kko labu, tādam nesmukam un nomocītam jau noteikti neviens neko labu nesaka, ņemšu ka šo aplaimot ar kādu banālu klišeju.

vajag jau mācēt un sasniegt līmeni katram labu vārdu pateikt. tas jau pat tā cermoniāli. un ne visi māk elegantu reveransu, ne visiem sanāk.

jā, vai ne, man te tagad jālēkā un jāsit plaukstas par katru banaļņiku.

:D Var arī par neveikliem komplimentiem neuztraukties. Ja var. Es arī reizēm nevaru, un īpaši, ja saka, ka izskatos skaisti. Vai karsti, vai kā nu tur, ja tā nejūtos. Jo tas man ziņo, ka man tā būtu jājūtas, bet es gribu justies tā kā jūtos, lai ko citi domātu. Tad jau tiešām par labi nošpaktelētu sienu labāk komplimentu saņemt.

Jā, lūk, es arī nesaprotu, kāpēc sveši vai pussveši cilvēki uzskata par vajadzīgu izteikt komentārus par izskatu. Ganrīz vai vienīgie komplimenti, kas tiešām sagādā prieku, ir par labi paveiktu darbu (un arī tikai tad, ja man pašai liekas, ka labi sanācis)[nē, "patīkami sadarboties ar smuku meiteni" neskaitās].

(Reply to this) (Thread)

"patīkami sadarboties ar smuku meiteni" uzsit asini un padara nīgru :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, ja man tā teiktu, es arī saboztos.

(Reply to this) (Parent)

vispār es bērnībā lasīju (padomju laikā, muahaha), ka par komplimentiem paldies nesaka - tas ir nepieklājīgi un neinteliģenti. tipa, tev nav jāsaka paldies kādam par to, ka tu viņam patīc (būtībā). tas man ir tā iedzinies asinīs, ka nekad nesaku paldies, pat ja zinu, ka teikts no sirds, par tēmu un bez slēptiem nodomiem (bet tas nenozīmē, ka es nenovērtēju atzinību). pasmaidīt ir vienīgā pareizā atbilde, lūk.