Pasaka par ziediem jeb „meitenīt, meitenīt, tās vairs nav pogas!” (teica nabaga apgramstītais skurst
skursteņslauķis)

Reiz bija. Sestdiena un smuka pasaku princese (nevis „kā”, bet „jo”). Padauzas kleitā un vasaras smaidu. Perfektā randiņu meitene – dievināma pēc pirmā, iemīlama pēc otrā, pametama pēc desmitā. Ziedus viņai nekad nedāvina. Un varbūt labi. Jo viņa pati ir puķe. Uguns ar karstu sirdi un degošām lūpām. Viņa gāja. Dedzinot tiltus vai rūgtas cigaretes – kas zina? Nāca viņš. Smuks kā pasaku princis, jo princis. Bez balta zirga, bet ar poniju padusē un auskaru, un nedēļu neskūtu bārdu.
Viņš teica – Meitenīt, meitenīt! (tās vairs nav pogas) Atvainojiet, vai varat man palīdzēt?
Viņš neizskatījās pēc tāda, kas naudas kāsējs, tāpēc viņa apstājās – Nu, nu?
Viņš nebija naudas kāsējs, tāpēc viņš teica – Kāds šeit ir numuriņš?
Viņa skatījās ielā – Nezinu... – Raustot plecus. Līdz pamanīja numurzīmi pie pretējās mājas – Ā, 31. – Un grasījās iet.
Viņš – Jau tik tālu?
– Jā, jā.
– Un uz kurieni tad jūs?
– Krietni tālāk.
– Jūs šodien esat tik ļoti seksīga...
Viņa smejas – Jā, jā.
– Nē, nu nopietni!
– Nu ja! – Un pagriezās, lai ietu.
Vai viņš pasauca? Vai viņa atskatījās? Es nezinu. Jo varbūt tā bija reālā dzīve, nevis salda pasaka. Ko es? Neko. Vēroju. Varbūt tomēr šodien jāiet uz biljardu. Uzvilkšu SAVU VASARAS SMAIDU.

Gadījās kā gadījās – dažkārt pēc skūpsta viņa kusa, dažkārt kļuva par vardi.