Below are the 5 most recent journal entries recorded in adija's LiveJournal:

Sunday, June 2nd, 2013
8:52 pm	Suns viņa padusē sākotnēji bija suns saitē pie viņa kājām. Uz ielas. Pie Maximas. Pēc tam es biju Maximā un viņš bija. Ar suni padusē. Es atskatījos, jo suns man aiz muguras grieza zobus. Smaidot novērtēju, ka "suņainā paduse" ir gana tālu no manis, lai netīši cirsti zobi man nesāpētu. Piesardzīgai jābūt. Man tomēr smuka mugura, kas, iespējams, smaržo pēc seskiem, kas, iespējams, suņam nepatīk. Stāvu. Rinda gara. Kā parasti ar kāju stumdu groziņu. Es nezinu, ka viņš runā ar mani, tomēr atskatos - jo droši vien gribu, lai tā būtu es: "Jūsu metode stumt ar kāju man ļoti patīk. Izskatās tik ērti"... Un suņotā paduse paspārda groziņu. Es smaidu un nespēju izmurdzīt no sevis neko vairāk kā vien: "Jā..." Gribu vēl teikt, ka tas ir mēnešiem ilgs treniņš, tomēr šķeit, ka jau tā kā par vēlu - klusums pēc mana 'jā" bijis jau pāris sekunžu, tāpēc aizgriežos un smaidot klausos groza švīkāšanu un suņa gurkstēšanu. Flirts beidzās nesācies. Kaut varēja taču būt pavisam citādi. Ja vien es nebūtu tik ļoti... aprūkta varbūt. :D (Comment on this)
Wednesday, March 6th, 2013
10:39 am	Es esmu kuce Lietus raud skaļi Tavas asaras līst skaļi Pirdiens smirdēja Laiks nosarcis nepaspēja apstāties Masturbēt ir labi Arī tad, ja tevī līst lietus Snieg sniegi Es brienu BALTI (Comment on this)
Tuesday, March 5th, 2013
7:53 am	Interesanta dzīve Narkomāns, kurš ēd sniegu Pieturā. Kurā Mēs visi GAIDāM BUsu vai dzīvi? (Comment on this)
Monday, March 4th, 2013
7:28 pm	Kārtis Kā vienmēr spēlēju atklātām kārtīm. Kā vienmēr - PAZAUDĒJU. Lai tev vieglas smiltis... (1 Comment |Comment on this)
Saturday, February 23rd, 2013
6:08 pm	Pasaka par ziediem jeb „meitenīt, meitenīt, tās vairs nav pogas!” (teica nabaga apgramstītais skurst skursteņslauķis) Reiz bija. Sestdiena un smuka pasaku princese (nevis „kā”, bet „jo”). Padauzas kleitā un vasaras smaidu. Perfektā randiņu meitene – dievināma pēc pirmā, iemīlama pēc otrā, pametama pēc desmitā. Ziedus viņai nekad nedāvina. Un varbūt labi. Jo viņa pati ir puķe. Uguns ar karstu sirdi un degošām lūpām. Viņa gāja. Dedzinot tiltus vai rūgtas cigaretes – kas zina? Nāca viņš. Smuks kā pasaku princis, jo princis. Bez balta zirga, bet ar poniju padusē un auskaru, un nedēļu neskūtu bārdu. Viņš teica – Meitenīt, meitenīt! (tās vairs nav pogas) Atvainojiet, vai varat man palīdzēt? Viņš neizskatījās pēc tāda, kas naudas kāsējs, tāpēc viņa apstājās – Nu, nu? Viņš nebija naudas kāsējs, tāpēc viņš teica – Kāds šeit ir numuriņš? Viņa skatījās ielā – Nezinu... – Raustot plecus. Līdz pamanīja numurzīmi pie pretējās mājas – Ā, 31. – Un grasījās iet. Viņš – Jau tik tālu? – Jā, jā. – Un uz kurieni tad jūs? – Krietni tālāk. – Jūs šodien esat tik ļoti seksīga... Viņa smejas – Jā, jā. – Nē, nu nopietni! – Nu ja! – Un pagriezās, lai ietu. Vai viņš pasauca? Vai viņa atskatījās? Es nezinu. Jo varbūt tā bija reālā dzīve, nevis salda pasaka. Ko es? Neko. Vēroju. Varbūt tomēr šodien jāiet uz biljardu. Uzvilkšu SAVU VASARAS SMAIDU. Gadījās kā gadījās – dažkārt pēc skūpsta viņa kusa, dažkārt kļuva par vardi. (Comment on this)