Suns viņa padusē sākotnēji bija suns saitē pie viņa kājām. Uz ielas. Pie Maximas. Pēc tam es biju Maximā un viņš bija. Ar suni padusē. Es atskatījos, jo suns man aiz muguras grieza zobus. Smaidot novērtēju, ka "suņainā paduse" ir gana tālu no manis, lai netīši cirsti zobi man nesāpētu. Piesardzīgai jābūt. Man tomēr smuka mugura, kas, iespējams, smaržo pēc seskiem, kas, iespējams, suņam nepatīk. Stāvu. Rinda gara. Kā parasti ar kāju stumdu groziņu. Es nezinu, ka viņš runā ar mani, tomēr atskatos - jo droši vien gribu, lai tā būtu es: "Jūsu metode stumt ar kāju man ļoti patīk. Izskatās tik ērti"... Un suņotā paduse paspārda groziņu. Es smaidu un nespēju izmurdzīt no sevis neko vairāk kā vien: "Jā..." Gribu vēl teikt, ka tas ir mēnešiem ilgs treniņš, tomēr šķeit, ka jau tā kā par vēlu - klusums pēc mana 'jā" bijis jau pāris sekunžu, tāpēc aizgriežos un smaidot klausos groza švīkāšanu un suņa gurkstēšanu. Flirts beidzās nesācies. Kaut varēja taču būt pavisam citādi. Ja vien es nebūtu tik ļoti... aprūkta varbūt. :D