Mārcis atpazīst!
Šodien mani fikerā sveicināja atziņa. Par fotogrāfiju kā kvalitatīvu kreativitātes mērvienību. Pārsteidzoši cik sasodīti labas bildes mēdz izdoties cilvēkiem, kas pilnīgi neko nejēdz no aparāta, kas tiem rokās. Viņi uzliek kko uz "laikam AUTO", iebaksta ar pirkstu slēdzim, nobildē marinētu gurķu burku vai uz nagliņas uzkārtu priekšautu un ir. Ir, neskatoties uz pilnīgu zināšanu par procesu trūkumu. Svarīga protams ir konsistence, bet tā nāks ar laiku. Šie cilvēki, iespējams, kādas gadījuma sakritības dēļ ir tikuši pie aparāta, iemācījušies tajā ietīt filmiņu un atraduši slēdzi + (reizēm) fokusa gredzenu. Un tik pat labi tas varētu būt kāds aizpērnais Canon PowerShot vai bēniņware AGFA Clack, nav svarīgi. Ierauga, paceļ, nošauj. Dažas dienas vēlāk ar nepacietību saņem rezultātu no laboratorijas un kkur paralējlajā dimensijā profesionāls fotogrāfs kāpj uz ļodzīga ķebļa ar ieziepētu pagarinātāja vadu (jo kuram gan mājās ir virve). Tik labas.

Rūgtākie nosauktu to par iesācēju veiksmi un cerētu, ka tiklīdz tas kāds iemācīsies lietu vai divas par lēcām un pietursoļiem, arī bildes kļūs ikdienišķākas. Tā tas nedarbojas. Iesācējs vai nu ģenerē gigabaitiem makro puķīšu un garo ekspozīciju naktī vai arī ko labu - bez piepūles un iepriekšēja nodoma. Jo kad nezini neko, pilnīgi viss ir eksperiments. Ja nav zināšanu par to, ka tajā noteiktajā gaismā tas noteiktais kadrs visticamāk nesanāks, tad viņš, pežs, sanāk. Un jau atkal paralēlajā dimensijā, dramatiskā palēninājumā, pret sienu atsitas 5D MkII.

Un ar šo es negribu teikt, ka zināšanas ir kas slikts un no tām jāvairās kā no aizdomīga džipsija stacijas tunelī. Drīzāk ka tās diemžēl nemanifestējas rezultātos. Jo kāds ar vienu labu aci (otra var būt tizla un rādīt tikai pa kreisi ar dioptriju -8.5) un atvērtu prātu var izvilkt "printus" no aploksnes un tam aiz muguras izlec 4 sarīkojumdeju pāri vizuļos, tik labas tās bildes! Turpretī onkuļi no DPreview, kas visai iespējams ir zinošākie pikseļpisēji šaipus no Canis Major rūķgalaktikas, dod konsistentu sejasplaukstu visās savās parauggalerijās lai arī cik Purvciema dzīvokļus būtu vērti viņu Nikoni. Bildēt var iemācīties katrs, saprast ko dara, kamēr bildē arī. Taču lielākā daļa no tiem, kas pievēršās šim aizvakardienas hobijam, nes mājās kadrus, kuriem jāpūš nopakaļ gaisa atsvaidzinātājs. Jo vērtīgāka, līdz ar to, ir tā pirmā vai otrā bilde, kuru kāds paziņa kūtri ievieto publiskai apsmiešanai. Ja pamanu, ka laba - jāskrien pie tā cilvēka, jātin aparāts ar celtniecības skoču klāt pie rokas un jāpiedraud, ka ja metīs šo nodarbi pie malas - pēkšņa un sāpīga darbadūre dibenā! Pīs!