Mārcim ielauž seju. Ar dūri. Vai enkuru. Bija tumšs.
Vēlā ceturtdienas vakarā es tiku diezgan brutāli piekauts. Izgāju no mājas, pagriezos pa kreisi un guvu mācību. Kā izrādās, kosmosam nepatīk, kad kāds pārvietojas pa tumšiem pagalmiem, ieklausoties britu jaunatnes draiskajās melodijās savā iPod'ā. Nedzirdēju kā no mugurpuses pienāca karmiskā atmaksa (tobrīd nezināju arī, ka urlas tas pats kosmoss vien ir - vismaz ciktāl jāpasniedz Zemes zēniem "mācība"). Dzirdēju tikai skaļo *krakš*, ar kuru pārlūza mana seja. Tad vēl pāris *dišš*. Koši sārts izvirdums, no tās vietas, kur man iepriekš bija deguns, uzšāvās debesīs labākajās samuraju kino tradīcijās. Kā no šļūtenes pāris sekundēs aizlēju visu, ko vien var aizliet. Iespējams arī ļaundari, kurš atvadījies skarbā rajona valodā, devās prom. Tik pat strauji kā parādījies, viņš pazuda. Seju neiegaumēju - neizteiksmīga.
Sasāpējās un nedaudz sareiba galva, tādēļ nolēmu tomēr nedoties pāri ielai uz bankomātu, bet gan atgriezties mājās. Austiņās joprojām skanēja "Nothing To Worry About" (tas no jaunā Peter Bjorn & John albūma, kurš gaidāms Marta beigās), sāku dungot līdzi, lai sevi uzmundrinātu - izdevās; līdz pat brīdim, kad pienācu pie spoguļa. Klasiskā grieķu dieva vietā man pretī skatījās asiņains Ouvens Vilsons ar aizlauztu priekšzobu. No filmām atcerējos, ka tādā situācijā Ouvens parasti savu degunu noliek vietā ar veiklu īkšķa manipulāciju. *krakš*. Atkārtots asins feijerverks nolēja visu spoguli. Apgūlos uz grīdas padomāt. Turpmāk, tātad, es būšu vairs tikai gudrs. Trešais *krakš* atskanēja jau krietni vēlāk, pirmās slimnīcas traumu nodaļā, kad sirms ārsts no mana "materiāla" realizēja nepiepildītos jaunības sapņus par tēlniecību. Bez anestēzijas, jo ar pārliecību, ka noteikti esmu dzēris.
Turpmākās 4 dienas pavadīju slminīcā, ar tamponiem piebāztu seju. Satīts pēc Ramzesa modes. Raudzījos griestos, klausījos krievu TV seriālos, ko uz rupjmaizes ķieģeļa izmēra aparāta vēroja mani palātas biedri un pa brīdim aizstaigāju uz tualeti. Iemīļotākā atrakcija bija tualetes spogulis - tajā redzamajam čalim starp pieri un zodu nebija nevienas simetriskas detaļas. Kad biju mazs, māte veda uz atrakciju parkiem, kur greizo spoguļu istabā varēja sevi sašķobīt un izstaipīt kā vien (ne)gribējās. Kārtējo reizi pierādījās - es dzīstu kā suns. Neskatoties uz to, ka nākamajā dienā mans deguns tika lauzts vēl vienu reizi (ārstējošā tante neatzina wannabe tēlnieka sniegumu), jau sestdien viņš pārstāja izskatīties pēc kartupeļa un atjaunojās tuvu oriģinālam. Šodien es ar visu plūmju krāsas seju atgriezos mājās. Saklāju gultu, samīļoju kaķīti.