Mārcis pilotē zvaigžņu raķeti. Starp folijas galaktikām. Sudrabvinīla skafandrā.
Viss sākās tik pēkšņi, tik strauji. 20 gadus no vietas izsmejot astoņdesmitos, pasaule tajos negaidīti samīlējās. Šauras jo šauras bikses, tikai pāris centimetrus platas kaklasaites, neiespējami absurdas matu sasukas un CASIO pogudēļi! Nedaudzie frīki ar muletiem vai akurāto sāna celiņu pāris mirkļos vairs nav frīki, bet gan tendences noteicēji, trendspotteri, fadsetteri. Tā notiek, kad nomainās paaudze. Radoši hiperaktīvā mūsu daļa glorificē laiku, kas beidzies īsi pirms to piedzimšanas - laiku, ko neatceras. Glorificēts atdarinājums priekštatam par ēru - tas ir tik lipīgi! Un tā 6 Miljardi cilvēku tiek piespiedu kārtā sadzīti viltus laika mašīnā un dodas 3 kadru/sekundē kolāžu, augstpotītes Adidas "kroseņu" ar velkro aizdarēm un fluro t-kreklu ar lielām kserokopētām sejām pilnā ceļojumā. Taču kā jau ar visu neo, populārā kultūra hiperbolizē, parodējot pati sevi. VHS kvalitātes videoklipi. Divas desmitgades vecu semplu zvērināti aranžējumi. Un kā es to visu mīlu!
Divas reizes vien esmu bijis tik ļoti par un ap tā brīža skaņām. Deviņdesmitajos, klanot galvu līdzi "dziļā nama"/"minimālā tehno" scēnai, vai drūmi ārdoties grānžeru sarīkojumos, un tagad, klausoties jauno-trauksmaino CASIO romantiķu ģēnijos. Viss šis brit-pop-roks un elektro-sint-pops ir tik es, tik es! "Lecam kājās un dejojam visu rītu dziesma Nr.256! Īīīīī!" Un tā, katru rītu, katru pēcpusdienu, vakaru un nakti. Ja vēl gadus 4 atpakaļ man tiktu dota iespēja izvēlēties muzikālo ēru, kurā dzīvot - noteikti *čink* sevi uz fanka ēras zelta dienām, bet šodien nē. Šodien es izvēlētos palikt te pat - Foals, The Presets, Friendly Fires, Klaxons, MGMT, Shitdisco, Justice un visu citu neskaitāmo "The" un "bez The" ritmiski-melodisko kolektīvu ērā. Te ir mana vieta - parodijā par 80-tajiem ar lielisku skaņu celiņu.