Mārcis joprojām krāso. Rod atklāsmi par lūšiem.
Nieka pusgadam paskrienot kopš pēdējā ieraksta, būtu prātīgi pavēstīt par visām tām lieliskajām lietām, kuras Mārcis piedzīvojis aizvadītajā vasarā. Par skaistajām vietām, ko redzējis. Par izaugsmi/deģenerāciju. Par ātrajiem transporta līdzekļiem, kurus pārbaudījis. Bet.. vārds "prātīgi" izraisa epileptisku reakciju un liek justies kā otršķirīgam aktierim uz provinciāla teātra skatuves, kad kāds vēl mazāk talantīgs režisors, saliecies uz priekšu krēslā un sažņaudzis dūri, kliedz: "Neticu!" Tā vietā stāstīšu par sienu krāsošanu. Kā jau allaž, izjuzdams snobisku "pffff" pret tipiski vidēji statistisko dzīvokļa interjeru, nolēmu uzdrīkstēties ar kādu mazāk izvālētu krāsu par "bēšīgi-krēmīgi-gaiši-smilšaini-mājīgo" - patiesībā pat ar vairākām krāsām. Izraudzījos toni pa vidu starp "Jungle Drums 2" un "lūša zaļā caureja" (viņi mēdz ēst īpaši pretīgas sūnas, lai attīrītu vēderu, kad sākt palikt aizdomīgi par to, ka tas zaķis tur pļavā tā vienkārši gulēja un nekur nemuka 2 mēnešus no vietas).
Spožas rudens saules pielietā istabā atrotījis piedurknes, nokrāsoju vienu no sienām. Sasitu sajūsmā plaukstas. Ak! Un kāda uzdrīkstēšanās! ...tad saule norietēja. Skaistais sūnu tonis sāka palikt tumšāks un, kad pēdējā gaisma pameta istabu, man ienāca prātā doma: "Tad, lūk, kā pasaule izskatās caur lenteņa neesošajām acīm, dzīvojot mazāk apķērīga lūša dibenā". Šo rītu sāku ar pastaigu līdz krāsu veikalam.